1969. – 1992.gads

Latvijas airēšanas slaloma vēsture

PSRS izlase 1969. – 1992.gadā un airēšanas slaloms Dalbē

1972. gada ICF (http://www.canoeicf.com/icf/) darbības rezultātā SOK (Starptautiskā Olimpiskā komiteja) Minhenē pirmo reizi olimpisko spēļu programmā iekļāva airēšanas slalomu (Kanu slalom, Vodni slalom) ar četrām disciplīnām K – 1v, K – 1s, C – 1v un C – 2v individuālos braucienus. Vācieši Augsburgā no betona uzbūvēja pirmo mākslīgo airēšanas slaloma kanālu.

Tā kā PSRS gludūdens airētāji bija vieni no vadošajiem pasaulē, gatavojoties Minhenes Olimpiādei, PSRS sporta vadība 1969. gadā nolēma nepilnos trijos gados sagatavot PSRS izlasi arī airēšanas slalomā, sasēdinot slaloma laivās un apmācot PSRS II izlases sportistus. Decembra mēnesī Dušanbe tika uzaicināti gludūdens airēšanas speciālisti un divi pasaules čempioni no VDR (Vācijas demokrātiskā republika). Viņi atveda trīs stikla šķiedras laivas, pa vienai no katras laivu klase. Lai sportistiem būtu ar ko trenēties, tika uzaicināts LLA (Latvijas lauksaimniecības akadēmijas) Fizkultūras katedras vadītājs Ivans Lazurko. Viņš kādreiz bijis arī LVFKI (Fizkultūras institūts).

Ivans Lazurko vērsās pie mums – aktīvākajiem Latvijas ūdenstūristiem, kuri jau kolhozā „Saulkalne” bija izveidojuši ūdenssporta veidu klubu un uzlīmējuši kādas 20 stikla šķiedras laivas pēc 1967. gadā Pasaules čempionātā Čehoslovākijā noskatītajiem laivu modeļiem. Viņš apsolīja kādas 15 mūsu laivas aizvest uz Dušanbe un uzaicināja arī 5 labākos tā laika braucējus ar vienvietīgajām smailītēm. Nometnē bija arī daži labākie Ļeņingradas ūdenstūristi.

Pēc šīs nometnes izveidoja PSRS izlasi, kura 1970.gada 1.maijā jau startēja Starptautiskajās sacensībās Cvikau (VDR). Septembrī Tviši ciematā Rionas upē risinājās PSRS ūdenstūristu sacensības, un 3 dienas pēc tām – pirmās PSRS airēšanas slaloma sacensības.

Ivans Lazurko Dalbē pie baznīcas un kapiem „Baznīcas Dalbiņos” ar saimnieci Alisi Priedi sarunāja, ka mēs pie viņas varēsim glabāt laivas vienā šķūnī. Kara laikā bija sabombardētas visas saimnieces ēkas, atlicis tikai siena šķūnis. Saimniece vienā galā bija ierīkojusi dzīvojamo istabu un virtuvi, bet otrajā – kūti. Misā mēs ierīkojām slaloma trasi ar 30 – 40 vārtiem, kura sākās zem šosejas tilta, bet noslēdzās 300 m zem dzelzceļa tilta. Vairākas reizes nedēļā no Rīgas braucām uz treniņiem Dalbē.

No 1971.gada visi labākie sportisti kļuva par VBSB „Darba rezerves” biedriem un Ivans Lazurko par treneri. Es arī tiku noformēts par treneri, bet praktiski sāku trenēt arī savus komandas biedrus, kas pārnāca trenēties pie manis no 1971. gada oktobra mēneša. Un sāku vākt arī jaunos audzēkņus.

1971. gada rudenī Dalbes šķūni iztīrījām un no Zvirgzdu salā (Rīgā – kur cēla Salu tiltu) nojauktās peldētavas un „Darba rezervju” airēšanas bāzes kokmateriāliem virs dzīvojamajām telpām iekārtojām ģērbtuves. Pārsvarā dzīvojām treniņnometnēs: Grūzijā – Rionas upē Tviši ciematā, Ambroaluri un Kutaisi pilsētās un Šovi ciematā. Startējām trijās starptautiskajās sacensībās – Cvikau (VDR), Skopje (Dienvidslāvijā), pasaules čempionātā Merano (Itālijā). Septembra beigās notika kopīga treniņnometne Grūzijā uz Rionas upes pie Šovi ciemata. PSRS notika divas PSRS individuālās sacensības – aprīlī Ambrolauri un jūlijā Kutaisi.

Latvijā ar stikla šķiedras laiviņām startējām visās ūdenstūristu sacensībās. Un no 1971.gada sākām rīkotas arī atsevišķas sacensības Amatā un Lojā. Dalbē airēšanas slalomā sāka trenēties daudzi vietējie jaunieši no apkārtējām mājām, tuvējām atpūtas nometnēm un Olaines. Paulis Zujs, Elita un Arvils Strauti, Inga Valdmane, Vita Veštere, Inita Ceriņa, Ilze Rumpe, Juris Roķis, Ainars Kozlovs, Aigars Bitēns un daudzi citi. Bet 1972. gadā Ivans Lazurko aizgāja no trenera darba un turpināja strādāt tikai kā LLA docents. Tad es kļuvu arī par viņa grupas treneri.

1987.gada aprīlī, kamēr mēs bijām trīs nedēļu treniņu nometnē Amatā pie Kārļiem, Dalbē nodega šķūnis ar visu simts gadīgo saimnieci un daudzām laivām. Daudzas no tām bija iepriekšējā ziemā uzlīmētas. Līdz 1990.gadam vēl mitinājāmies divās apkārtējās mājās, bet no 1991. gada pametām Dalbi un visus treniņus rīkojām Rīgā Daugavas attekā starp Lucavsalu un Kazu sēkli. Bet tur diemžēl vairs nebija nekāda straumīte, kā zem tiltiem Misā.

Sagatavoja Māris Laidiņš